Patiesībā es neiekļauju sevi par tā dēvēto kaitīgo pircēju kategorijā, kuri pastāvīgi kurn uz pārdevējiem un kasieriem. Kaut kur sirdī es sajutu šašutumu par veikalu darbinieku lēnīgumu, garajām rindām, neatbilstību čekā un cenu zīmēs.
Taču nesen mainīju attieksmi pret lielveikalu darbiniekiem: pēc kaimiņienes stāstītā sapratu, ka viņu pienākumi, maigi izsakoties, “nav cukurs”.
Manas kaimiņienes situācija
Manā mājā vienu stāvu augstāk dzīvo Svetlana Vladimirovna – apmēram 50 gadus veca inteliģenta sieviete, kas visu mūžu strādājusi par zīmēšanas skolotāju. Vispirms mākslas skolā, bet pēc tam vispārizglītojošā skolā.
Taču nesen viņa tika atlaista un atstāta praktiski bez iztikas līdzekļiem. Kad vien iespējams, meita viņai palīdz, taču viņai pašai ir divi mazi bērni un ierobežots budžets.
Svetlanai neizdevās iegūt darbu savā specialitātē. Un privātās zīmēšanas nodarbības, kā izrādījās, nav pieprasītas.
Tāpēc, ieraugot pie lielveikala durvīm sludinājumu, ka nepieciešamas kasieres, viņa ilgi nevilcinājās. Turklāt alga nebija slikta, un grafiks ērts – trīs dienas strādā, trīs atpūties. Bet mēnesi vēlāk Svetlana Vladimirovna atkal bija bez darba: viņa neizturēja necilvēcīgo slodzi lielveikalā un aizbēga no darba vietas.
Kasieres darba smagā puse
Svetlana Vladimirovna sūdzējās, ka pēc pirmās pilnās darba dienas viņa vienkārši neesot jutusi muguras lejasdaļu un kaklu. Kājas bija šausmīgi pietūkušas no nemitīgās sēdēšanas, un plaukstu locītavas sāpēja no smagās slodzes un vienmuļām kustībām. Nav pat vērts runāt par acu nogurumu – 12 stundas monitora priekšā.
Maiņā ar tikai divi pusstundu gari ēšanas pārtraukumi. Piedodiet par atklātību, bet uz tualeti kārtējo reizi nevar aiziet, jo cilvēku plūsma praktiski neapstājas. Bet, kā izrādījās, tas nav tas sliktākais.
Svetlana Vladimirovna bija sašutusi par pircēju attieksmi pret kasierēm. Lielākā daļa pat nesasveicinās un izturas pret kasieriem kā pret otrās šķiras cilvēkiem, daudzi pat ir rupji.
Ja cena uz čeka neatbilst ciparam vitrīnā, viņi sarīko skandālu, ko nākas pārciest kasierim. Tomēr tā ir pārdevēja, nevis kasiera vaina. Par nekvalitatīvām precēm cilvēki nāk lamāties pie kases.
Klientiem patīk arī sabojāt preces: nomest, saburzīt, atlocīt, iekost. Viņi bieži zog. Un visus šos zaudējumus sedz lielveikala darbinieki: iztrūkums tiek ieturēts no algas.
Lasi vēl: Vīrietis gadu palīdzēja vārnu ģimenei. Pienāca diena un viņš uz lieveņa atrada dīvainu pateicības zīmi
Nevēloties zaudēt daļu nopelnītās naudas, daudzi kasieri viltīgi izsita preces, lai nosegtu deficītu. Un viņi mēģināja to iemācīt Svetlanai Vladimirovnai. Bet viņas dabā nav cilvēku maldināt.
Manam kaimiņiene gribēja nopirkt ķiršu kūku un saskārās ar bija pazemojošu kratīšanu darba dienas beigās. Izrādās, lielveikala administrācija katrā darbiniekā saskata potenciālu zagli.
Lai neviens neko nevarētu nozagt, apsargi somas un kabatas gandrīz izgriež uz āru. Bet īpaši piekasīgākie tevi apskata teju līdz apakšveļai. Kristāldzidrai sievietei, kura nekad mūžā nav paņēmusi svešu lietu, šī procedūra ir īpaši pazemojoša.
Pēc mēneša darba Svetlana Vladimirovna uzrakstīja atlūgumu. Ko darīt tālāk, viņa vēl nezina, taču darba attiecības ar lielveikaliem ir beigušās reizi par par visām reizēm.. Lai strādātu par kasieri vai pārdevēju, ir jābūt “zirga” veselībai un “dzelzs” nervu sistēmai.
Vai zināji, ka darba apstākļi veikalos ir tik sarežģīti un smagi? Varbūt tu vai kāds tev pazīstams cilvēks strādā lielveikalā? Raksti komentāros par savu vai drauga pieredzi!
[…] Sieviete strādāja par kasieri veikalā, bet pēc mēneša uzrakstīja atlūgumu, jo kas tāds nebi… […]